Trešo Rīgas kausu var uzskatīt par nopietnāko no pirmajiem trim kausiem. Tajā iezīmējās nopietnu turnīru izspēles principi.

Kalašņikovs aizved Sony televizoru!

Ja pirmajā un otrajā kausā dalībniekiem spēļu skaits bija gaužām mazs (pat finālistiem), tad trešā kausa labākajiem dalībniekiem tas sasniedza jau 40-50 spēles. Lai arī pirmo divu kausu izspēles principi tagad šķistu dīvaini un neietu cauri, arī trešajam kausam bija savas dīvainības (drīzāk jau jāsaka – odziņa). Turnīrs tika aizvadīts 4.kārtās (!!!)! 14 gadus ilgajā vēsturē turnīrs iegāja kā ceturtais apmeklētākais – 156 dalībnieki. Ja runājam par turnīru apmeklētību, kura uzvirmoja mājas lapas diskusijās, tad droši varam nomierinātie – pats apmeklētākais Rīgas kauss (ceturtais pēc kārtas savāca 195 dalībniekus) nevar pretendēt uz rekordu. Pirmkārt, ja mēs neuztveram nopietni pirmos divus Zviedrijas čempionātus 1983. un 1984.gadā, kuros pēc Pasaules reitinga datiem ir startējuši 450 un 300 dalībnieku (pamata gan apšaubīt nav, bet kārtībai ir jābūt), tad pats apmeklētākais turnīrs ir bijis 1991.gadā Stokholmā, kurā piedalījās 236 galda hokeja meistari. Laika gaitā līdz 2012.gadam vēl 5 reizes Swedish Masters dalībnieku skaits ir pārsniedzis 200! Pēdējie notikumi rāda, ka tuvu rekorda pārspēšanai bija arī Moscow Cup – ja pēdējais turnīrs savāca 205 meistarus, tad gadu iepriekš Mitišķos notikušais kārtīgi pakutināja nervus zviedru 236-iekam (kausā piedalījās 234 spēlētāji)!

Pēc 2.Rīgas kausa, kad lielākā daļa spēlētāju izspēlēja tikai 6 spēles un varēja doties mājās, šoreiz vājākajiem dalībniekiem sanāca izspēlēt vismaz 8-10 mačus (turklāt bez dīkstāves galdu trūkuma dēļ), bet lielajam vairumam sanāca arī bonuss – starpkārtu play-off!

Kā tad tika aizvadītas sacensības 4.kārtās un kā tām gatavojās federācija? Šim turnīram bija iepriekšējā pieteikšanās, kas palīdzēja laicīgi sagatavoties turnīram. Kausam pieteicās nedaudz vairāk kā 160 spēlētāju, bet reāli turnīrā startēja 156. Pirmo reizi turnīrā startēja 3 valstu spēlētāji – jau ierastajai Mihaila Margolisa un Aleksandra Minčenko dalībai pievienojās vēl 7 Krievijas spēlētāji, kuriem arī tāpat kā Latvijā bija sākusies galda hokeja augšupeja, kā arī 6 augstas klases Somijas pārstāvji. Protams, visi somi nebija baigie monstri, bet pat vājākais no viņiem iekļuva starp 16 labākajiem. Ievērības cienīgi bija 4 Somijas galda hokejisti – 1997.gada Pasaules čempionāta bronzas laureāts Janne Kokko, uz to mirkli pēdējā Pasaules čempionāta (2001.gadā PČ notika Pilzenē, Čehijā) pusfinālists – Ansi Jarvinens, kā arī regulārie izlases spēlētāji – Jani Lappalainens un Mikka Kaariainens. Iespējams, somus simpatizēja tas apstāklis, ka Latvijas izlase savā pirmajā debijas Pasaules čempionāta startā daudzus pārsteidza ar sakarīgu spēli un vēlmi sarīkot jau nākamo čempionātu Rīgā! Par sacensību vietu tika izvēlēta Rīgas 2.pagarinātā darba dienas skola (tagad to dēvē par Rīgas Ezerkrasta vidusskolu), kura atrodas Juglā. Tā kā dalībnieku skaits tika noteikts jau laicīgi, tad federācija varēja sarūpēt maksimāli vajadzīgo galdu skaitu. Jau tad aizvadīt starptautiskus turnīrus drīkstēja tikai uz izzāģētiem galdiem, tāpēc iepriekšējā vakarā federācijas vadība (tai skaitā es) un palīgi zāģēja un līmēja inventāru uz nebēdu. Atkāpītei varu pateikt, ka organizatoriskie darbi tika veikti vakarā pēc mācībām un labi vien bija, ka pēc paveiktā darbiņa varēju palikt Juglā pie sava krustdēla, tā laika viena no labākajiem galda hokejistiem Didža Ozoliņa mājās, nevis mērot ceļu uz Inčukalnu un no rīta atkal braukt uz Rīgu. Vēl viens pluss man bija, ka mēs ar Didzi bijām treniņu partneri un viens otru dzinām uz priekšu! Salīdzinot ar vairāk kā 10 gadu ilgu vēsturi skolā nekas daudz nav mainījies. Vēl nesen tur biju ar galda hokeja nodarbībām florbola klubam Rīgas Lauvas un sporta zāle diemžēl ir bēdīgā stāvoklī, kaut arī ir sākti skola ārienes uzlabošanas un siltināšanas darbi.

Runājot par izspēles principiem – tie bija samērā interesanti. 1.kārtā visi dalībnieki tika 16 grupās pa 9-11 spēlētājiem katrā. Pavisam sacensības bija beigušās tikai 9.-11. vietu ieguvējiem. Katras grupas 2 labākie spēlētāji automātiski iekļuva 3.kātā (fināla grupās). Tādā veidā tika noskaidroti 32 galda hokejisti. 2.kārtā piedalījās visu grupu 3.-8.vietu ieguvēji un šajā kārtā tika spēlēts play-off! 96 spēlētāji (!!!) 3 play-off kārtās spēlējot līdz 2 uzvarām noteica 12 labākos, kuri pievienojās 32 jau 3.kārtā iekļuvušajiem. No vienas puses situācija bija skarba, jo vairāki play-off sieti bija daudz spēcīgāki, bet citi izteikti vājāki un piemēram, 2 gadījumos starp 44 labākajiem iekļuva pavāji spēlētāji (abi pa diviem 3.kārtā savāca vien 5 punktus). 3.kārtā viss notika pēc mūsdienās ierastās stratēģijas – 2 fināla grupas pa 22 dalībniekiem katrā. Interesanti tas, ka varēja iztikt arī bez šīs 2.kārtas – varēja no katras grupas fināla grupās iekļaut pa 3 labākajiem (sanāktu 2 grupas pa 24 dalībniekiem katrā). Tomēr, jāatzīst, ka šie papildus play-off bija kā odziņa – tie bija ļoti aizraujoši. Turnīra uzvarētājam tika sarūpēta pirmā nopietnā balva – Sony televizors, kuru uz savu dzimteni aizveda par somu kalašņikovu dēvētais (par to vairāk var izlasīt vienā no Pēterburgas galda hokeja žurnāliem) un harizmātiskais Janne Kokko! Pirmo reizi kādā no Latvijas turnīriem par uzvarētāju kļuva sēdošais. Somi, kā jau tajā laikā viņiem pieklājās, aizņēma arī pārējās divas vietas uz goda pjedestāla. Finālā neveiksmīgi konkurenci Janne Kokko mēģināja sastādīt Jani Lappalainens, bet spēlē par 3.vietu vienīgais Latvijas palikušais pārstāvis Ivars Viļķens zaudēja turnīra pārsteiguma autoram Aki Teivainenam. Kausā startēja pirmās domu biedru grupas, kas sāka iezīmēt klubu attīstību Latvijā – tajā piedalījās pārstāvji no Talsiem, kur aktīvi aizvadīt mačus uzsāka Salvis Skarainis un jau bija savācis paprāvu pulciņu ar jaunajiem galda hokejistiem, Ventspils, Inčukalns (tai skaitā arī 2 no brāļiem Saulīšiem), kā arī vesela čupa ar jaunajiem un perspektīvajiem Rīgas junioriem. Pirmais lielais turnīrs tas bija Edgaram Caicam un arī Intaram Žubeckim.  Abi gan netika starp 44 labākajiem, iestrēgstot play-off nežēlīgajā sietā.

1.kārta (grupu turnīrs) – tai cauri izskrēja un 3.kārtā iekļuva visi izsētie favorīti – visi 6 somi un arī 4 krievi, kā arī 22 Latvijas pārstāvji. Visinteresantākā situācija izveidojās 6.grupā, kurā 3 pretendentiem uz pirmajām divām vietām bija vienāds punktu skaits. Lielākā intriga bija pirmo 2 kausu finālista Raivja Sternāta atrašanās šajā trio! Pateicoties labākajiem papildus rādītājiem savstarpējās spēlēs Raivis izkļuva sveikā cauri (nevajadzēja spēlēt papildus play-off sietā, lai gan tāpat ir skaidrs, ka Raivim play-off galvas sāpes nesagādātu). Aiz sevis attiecīgi 2.vietā un 3.vietās Raivis atstāja Andi Liepu un Artūru Zakreševski (pazīstamais Latvijas izlases futbolists), kuri bija labi paziņas.

2.kārta (papildus play-off) Līdz trešajai play-off stadija palika tikai 24 labākie, kuri noskaidroja 12 veiksminiekus. Fināla grupām kvalificējās Edijs Bogdāns, talantīgais juniors Mārcis Andersons, kurš izšķirošajā sērijā ar 2-0 uzveica Egīlu Belševicu, jūrmalnieks Andrejs Mežals, labākais ventspilnieks Armīns Kleinbergs, kuram ar 2-1 sērijā izdevās uzveikt stabilu vidusmēra pirmo 2 Rīgas čempionātu dalībnieku Āriju Gedrovicu, Artūrs Zakreševskis, Valts Būmanis, Zigmārs Šmits, strauji progresējošais Jevgēnijs Sprūžs, kādreizējais Krievijas izlases spēlētājs Aleksejs Kukuškins, kurš pēdējā kārtā ar 2-0 sērijā uzvarēja jauniņo Edgaru Caicu un mūsu senais paziņa Aleksandrs Minčenko. Vēl 2 pāros siets izspēlēja joku – savedot kopā vājākus spēlētājus, kā rezultātā šīs priekšrocības ieguva Krievijas pārstāvis Mihails Šakirovs, kurš fināla grupā ieguva tikai 2 punktus un Jurijs Gutmans, kurš savāca tikai 3 punktus. Starp citu, Gutmans pēdējā kārtā apspēlēja manu krustmeitu Dārtu Ozoliņu, kura tolaik vēl bija pavisam jauna. Gutmanam viegli neklājās, jo uzvarēts tikai 2-1 un pēdējā spēlē ar 1-0. Iepriekšējā kārtā Dārta pat sagādāja pārsteigumu uzvarot slavenā vārtsarga Artūra Irbes brāli Arvīdu Irbi, kurš tad arī bija stabils vidusmēra spēlētājs.

3.kārtā (fināla grupas)dalībnieki grupās cīnījās par 8 vietām izslēgšanas spēlēs. Lai arī somi bija galvas tiesu pārāki, arī viņi bija tikai cilvēki un gadījās pa zaudējumiem pret labākajiem Latvijas un Krievijas spēlētājiem. Play-off, jeb starp 16 labākajiem iekļuva 9 Latvijas pārstāvji, 1 Krievijas spēlētājs (Mihails Martinovs) un visi atbraukušie 6 somi!

4.kārta (play-off). 1/8finālā nekādu joku nebija – visi spēcīgākie ņēma virsroku. M.Kaarianens un A.Jarvinens sērijā ar 3-0 uzveica attiecīgi brāļus Kristapu un Edgaru Strazdus. Pie tādas pašas uzvaras tika Aki Teivainens, kurš bez cīņas uzvarēja Mihailu Martinovu (ja atmiņa neviļ, tad steidzās uz Pēterburgas vilcienu, kā rezultātā neturpināja spēlēt). Divos Latvijas duetos Mārtiņš Zirnis un Sergejs Mihejevs attiecīgi ar 3-1 uzveica Salvi Skaraini un Jāni Ķirsi. Ar tādu pašu rezultātu J.Lappalainens uzveica savu tautieti Caius Gran, kurš Latvijas galda hokeja publikai nav pazīstams. Savu pirmo zaudējumu tikai tagad piedzīvoja Janne Kokko (viens neizšķirts fināla grupā ar Jāni Ķirsi 2-2, kā arī viens neizšķirts grupu turnīrā pret nevienam tolaik neko neizsakošo Matīsu Saulīti 2-2), kurš uzsākot play-off ar 2-3 atzina talantīgā Didža Ozoliņa pārākumu pirmajā spēlē. Kā vēlāk izrādījās, tā spēle vairāk vai mazāk bija kā izlūka gājiens mežā, jo nākamajās Janne Didzi burtiski iemīdīja ledū! Visbeidzot Ivara Viļķena un Raivja Sternāta duelis beidzās ar 3-2 Ivara uzvaru. Pirmo reizi Rīgas kausu vēsturē Raivis netika līdz finālam.

1/4finālā bija izveidojies viens tīrais Latvijas spēlētāju pāris, kas solīja vienu mūsu pārstāvniecību arī starp 4 labākajiem. Sērijā starp Ivaru Viļķenu un Mārtiņu Zirni netrūka dramatisma – vadībā ar 2-0 izvirzījās Mārtiņš, bet Ivars izrāva uzvaru visā sērijā ar 3-2, turklāt pēdējās spēlēs tika uzvarēts pagarinājumos. Ļoti spraigā cīņā izraujot uzvaru sērijā ar 3-2 sarūpēja Aki Teivainens, kurš uzveica daudz titulētāko tautieti Mikko Kaarainenu. Vēl vairāk pārsteidza Jani Lappalainens, kurš sērijā savam sāncensim neļāva uzvarēt nevienā spēlē. No J.Lappalainena zobena skalps krita pēdējā PČ 1/2finālistam Ansi Jarvinenam! Ceturtajā pārī vēl vienu zaudējumu Janne Kokko sagādāja Sergejs Mihejevs, bet ne vairāk.

1/2finālā divu pārsteiguma autoru starpā virsroku šoreiz ņēma rangā augstāk stāvošais Jani Lappalainens, lai arī noskaidrotu uzvarētāju sērijā J.Lappalainenam Aki Teivainenu uzvarēt nācās izspēlējot maksimālo spēļu skaitu. Otrajā pārī Janne Kokko ar 3-0 viegli tika galā ar Ivaru Viļķenu.

Fināli. Spēles rezultāts par 3.vietu diemžēl nav saglabājies, vien skaidrs, ka 3.vietu izcīnīja soms Aki Teivainens, bet finālā savam tautietim Jani Lappalainenam nekādu cerību neatstāja somu kalašņikovs Janne Kokko, uzvarot sērijā pārliecinoši ar 3-0!