2000.gada nogalē, 9.decembrī, tika ielikta tradīcija turpmāk Rīgas kausu aizvadīt ziemas mēnesī, precīzāk sakot, decembra pirmajā sestdienā.

No pašu uzstādītā kursa Rīgas kausa organizatori (precīzāk sakot Latvijas GHF) nav atkāpusies vēl šobaltdien. Rīgas kauss allaž, ieskaitot arī 15., jubilejas, ir noritējis savos grafikos. Savus izspēles laikus Latvijas prestižākais turnīrs saglabāja arī tad, kad tas ieguva gan Eiropas tūres, gan Pasaules tūres tiesības, turklāt pēc Pasaules tūres radīšanas Rīgas kauss uzreiz tika iekļauts Big Six statusā (stiprāko turnīru statuss). Vismaz man, kā federācijas pārstāvim, nedaudz bažas raisīja tas, ka turnīrs notiek ziemas apstākļos, kas varētu potenciālos dalībniekus atbaidīt mērot lielākus attālumus. Kā nekā, Pasaules tūres, un it sevišķi Big Six,  turnīri tika radīti, lai dažādu valstu spēlētāji varētu paaugstināt savu meistarību un paplašināt sava horizontu, spēlējot ar pēc iespējas vairāku stila pretiniekiem. Laikam ritot, viss nostājās savās vietās. Visu pārējo Big Six valstu pārstāvji arī pieturas pie sava turnīra laikiem izvēloties konkrētu mēnesi, vien ar retiem izņēmumiem pamainot mēneša izejamās dienas. Rīgas kausa vēsturē pacēluma bums bija sākotnēji pirmajos 3-4 gados un pēdējos gados, kad ir audzis tā līmenis visos aspektos, ar nelielu izņēmumu vidusdaļā.

Pirmajos gados lielo masveidību, kuru mums būs jebkad grūti pārspēt ir skaidrojama ar galda hokeja, kā jauna sporta veida attīstīšanos. Viss jaunais vienmēr sākotnēji rada pastiprinātu interesi un it sevišķi, ja vēl 2000.gadu sākumā apgrozībā parādījās STIGA galdi, tad tā laika katram kārtīgām Latvijas izlases hokeja fanam mājās pavisam noteikti parādījās šī spēlīte un šajos mājas apstākļos tika aizvadīti turnīriņi. Lielākajai daļai padzirdot par galda hokeja turnīru esamību radās vēlme sevi apliecināt, jo savos mājas turnīros noteikti bija karaļi, bet lielākajai daļai nebija nekādas nojausmas par to, kad jau tad, gandrīz 2 gadu laikā, bija izaugusi pirmā galda hokeja profiņu paaudze. Vēlākajos gados masveidība saruka, pirmkārt jau uz tā rēķina, ka parastais šāda galda hokeja turnīra apmeklētājs, kurš uzspēlēja tikai 1 reizi gadā jau kļuva izglītotāks un zināja, ka tur viņam nespīd augstas vietas, jo priekšā ir tā saucamie profiņi, kā arī iestājās krīzes gadi. Piedalīties augsta līmeņa sacensībās galda hokejā turpina vairs tikai, tā saucamie, profiņi. Pēdējos gados lielāks dalībnieku skaits ir skaidrojams ar Rīgas kausa līmeņa celšanas visos aspektos, kas piesaista daudz vairāk ārzemju spēlētāju. Lielu lomu tajā spēlē arī Latvijas galda hokejistu vidējā līmeņa celšanās, pat neskatoties uz to, ka masveidā no šī sporta veida ir emigrējušas nu jau vairākas galda hokeja paaudzes. Pateicoties šiem aspektiem pat decembra sals nav šķērslis, lai varētu samērot spēkus augstas raudzes turnīrā.

2.Rīgas kauss visu Rīgas kausu vēsturē ir iegājis ar vairākiem interesantiem faktiem – pirmkārt, jau ar otro lielāko dalībnieku skaitu – 189 , Šveices sistēmu, kur tika izmantota pirmo un vienīgo reizi, kā arī ar to ka, pirmo un vienīgo reizi tas tika aizvadīts tam laikam prestižajā VEF kultūras pilī. Pēc pirmā turnīra tika secināts, ka vēla pavasara laika posmā (tuvāk vasarai) turnīru aizvadīt ir neizdevīgi, tad tika nolemts to pārcelt uz decembra sākumu – laiku, kad nav svinamo svētku.

Izvelkot no saviem arhīvu krājumiem 2.Rīgas kausa statistiku, tika secināts, ka tā jau ir vairākas reizes pārcilāta un ir pazudušas vairākas lapas, bet sakarā ar to, ka es nosūtīju uz PR pirmo 4 Rīgas kausu vietu sadalījumu, saausījās Mikus Saulītis un Ilgvars Pavlovskis. Biju apbēdināts, ka man nebūs paša galvenā – nevarēšu Jūsu priekšā stādīt play-off rezultātus, bet labi, ka arī Ilgvars paralēli bija vācis statistiku un nokopējis no manis. Turklāt viņam, par brīnumu, bija pat tādas lapas, kuras es vairs neatminējos redzam! Tā kā es vēl tajos laikos nebiju iedziļinājies Latvijas GHF valdes darbībā (pareizāk sakot R.Blumentāla darbībā, kurš veica virkni organizatorisko lietu), tad par organizatorisko pusi zināju mazāk un daudzas lietas noskaidroju sazinoties ar Romānu.

Pēc R.Blūmentāla apstiprinātā 2.Rīgas kausam tiešām pieteicās 203 dalībnieki, bet par pašu apmeklētāko turnīru Latvijas galda hokeja vēsturē to nevar dēvēt, jo uzsākoties turnīram pēkšņi bija pazuduši 14 dalībnieki un tāpēc viņus reāli nevarēja pievienot kopējam dalībnieku sarakstam. Tajā laikā cilvēki ļoti labi uzsūca visāda veida informāciju no masu medijiem (interneta, var teikt, tikpat kā nebija), tāpēc uz Rīgas kausu saskrēja ļoti daudz dalībnieku. Pārstāvniecība bija raibu raibā – pavisam man izdevās saskaitīt 20 lielāku vai mazāku apdzīvotu vietu censoņus. Tika aptverta visa Latvija – no Daugavpils līdz pat Liepājai (Baldone, Bauska, Daugavpils, Dobele, Inčukalns, Jelgava, Jūrmala, Koknese, Liepāja, Līgatne, Ogre, Rīga, Salaspils, Saulkrasti, Sigulda, Talsi, Tukums, Vangaži, Ventspils un Zaube ). Tā bija tīrā amatierisma masveidība!

Pirmo un vienīgo reizi turnīrs notika ar dambretē un šahā populārās Šveices sistēmas palīdzību. Kopumā turnīrā tika aizvadītas 2 kārtas – 1.kārtā tika spēlēts pēc Šveices sistēmas, kurā 173 dalībnieki katrs izspēlēja 6 spēles, bet 2.kārtā tika aizvadīts play-off. Faktiski tas bija pats īsākais un spēlēm visnabadzīgākais turnīrs, jo tiem dalībniekiem, kuri neiekļuva starp 16 labākajiem turnīrs bija beidzies! Šveices sistēmai, protams, ir savi mīnusi, bet ir arī plusi. Pirmkārt, jau organizatori negaidīja tika lielu dalībnieku pieplūdumu, bet inventārs nebija tika lielā vairumā un izspēlēt apļa turnīrus būtu neiespējami. Lai arī lielajam vairumam spēlētāju turnīrs aprāvās pie 6 nospēlētām spēlēm, bet 2.Rīgas kausa ieguvējam Sergejam Mihejevam sanāca maksimālais spēļu skaits – 15 (kas tagad šķistu smieklīgi), turnīrs bija garš, jo pie nepietiekamā galdu skaita bija lielas pauzes. Vispirms tika izveidotas vairākas stacijas ar galdiem pie kuriem pēc katras kārtas pa mikrofonu tika nozīmēti vesels bars ar dalībniekiem. Kamēr vieni sadalītie pāri sacentās, tikmēr citi gaidīja savu rindu. Pie stacijām par statistikas apkopotājiem strādāja atbrīvotie spēlētāji – pie tiem piederēja 16 labākie dalībnieki pēc Rīgas čempionāta rezultātiem, kuri sacensības uzsāka tikai ar play-off kārtu! Pēc katras izspēlētās kārtas visi rezultāti tika nogādāti sekretariātā un apkopoti, bet pēc tam atkal dalībnieki sadalīti pa pāriem. Tā kā dalībnieku bija daudz, tad stacijas tika izveidotas ne tikai 1. stāvā, bet arī uz balkoniem, kuri vijās apkārt visā garumā. Līdz ar to paveroties jebkurā virzienā, sajūta bija kā skudru pūznī! Vēlāk VEF kultūras pils 2. stāvā uz balkona tika aizvadīti vairāki Rīgas čempionāta posmi, kuros faktiski piedalījās tā laika labākie 30-40 galda hokejisti.

Tāpat kā 1.Rīgas kausā arī otrajā R.Blūmentāls bija parūpējies par balvām un par turnīra atbalstītājiem. Atmiņā ir palikušas speciāli izveidotās uzlīmes ar pirmo nopietno sponsoru – O-karti! O-kartes uzlīmes tika uzlīmētas uz aizsargstikliem visā to garumā un, principā, augumā zemākajiem varēja traucēt skatu. Ar šiem te reklāmas aizsargstikliem tika spēlēts vēl ilgi, kamēr traucējuma aizlieguma dēļ, reklāmas nācās likvidēt. Vēl amizantāk lielajam vairumam lasītāju šķitīs laika hronometrāžas mehānisms. Tajā laikā vēl nebija izdomāti 5 minūšu džingli. No Rīgas čempionāta pirmssākumiem par laika atskaites atbildīgo piestrādāja Agris Razumovskis (ja mana atmiņa neviļ) un viņa pienākumos ietilpa pa mikrofonu mutiski visiem vienlaicīgi dot startu, kā arī ziņot par atlikušo laiku un arī dot fināla akordu. Tagad tas šķistu smieklīgi, bet toreiz tā bija īstenība.

Arī otrajā Rīgas kausā bija pārstāvji no citām valstīm – šoreiz tas bija tikai viens un tas bija lielākajai galda hokeja sabiedrībai labi pazīstamais Mihails Margolis no Krievijas, kurš spēlēja arī 1.Rīgas kausā. Viņam gan šoreiz tik labi negāja – 2 zaudējumi 6 spēlēs vidēja ranga spēlētājiem ierindoja Mihailu vien 42.vietā noslēgumā , kas, protams, neļāva piedalīties play-off. Lai iekļūtu starp 16 laimīgajiem un samērotu spēkus ar 16 izsētajiem spēlētājiem, tikpat kā nevarēja atļauties zaudēt nevienā spēlē. Šveices sistēmas 16 veiksminieki izcīnīji 12-10 punktus. Sešpadsmitajam kā vienīgajam pietika ar 9 punktiem. Pēdējo 16.vietu izcīnīja Mārtiņš Strazds ( labi pazīstamā un Latvijas izlases ilggadējā spēlētāja Kristapa Strazda vecākais brālis ) pateicoties labākai gūto un zaudēto vārtu attiecībai ( 27-10 )!

No 1.Rīgas kausa līdz otrajam bija pagājis īss sprīdis ( 6 mēneši ) un tā laika varenie savas pozīcijas pa lielam noturēja, bet jau sāka parādīties sekotāji. Man un arī citiem par pārsteigumu parūpējās jūrmalnieki brāļi Strazdi – Edgars, Kristaps un Mārtiņš, kuri visi iekļuva play-off un tur demonstrēja kombinācijām pārdomātu hokeju. Tas jau nebūtu nekas, jo arī strauji progresējušie to labi lika lietā, bet lieta tāda, ka brāļi nebija piedalījušies nevienā galda hokeja turnīrā, kurā varēja mācīties, kā pielietot kombinācijas!  No 16 izsētajiem spēlētājiem nākamajā kārtā neiekļuva tikai 2, kas vēl apliecināja dūžu pārākumu, kas vairāk vai mazāk tika noturēts uz jau iegūtās pieredzes rēķina. Visu noteica tās pašas vecās vijoles – labāko 4-iekā iekļuva abi 1.kausa finālisti Mārtiņš Zirnis un Raivis Sternāts, kā arī Andis Liepa un Rīgas čempionāta līderis Sergejs Mihejevs, kurš sava līdera statusu prata apliecināt darbos. Ar šķietamu vieglumu līdz pat finālam savus pretiniekus ar savu totālo uzbrukuma hokeju miltos mala Raivis Sternāts, bet tikai līdz finālam! 1/2finālā Raivis rotaļājoties apspēlēja Andi Liepu sērijā ar 3-0, bet otrajā pāri Sergejs Mihejevs no nelabvēlīgā 0-2 sērijā izrāva uzvaru pār Mārtiņu Zirni. Finālā šķietami vieglu spēles pavedienu bija zaudējis Raivis, kurš vairs nevarēja izpausties savā stihijā – uzbrukumā, viņu atmaskoja Sergejs, kurš jau tad vairāk vai mazāk bija aizsardzības tipa spēlētājs un Raivis tika mērķtiecīgi pareizi nosegts. Par to liecina statistika – Raivis Sergejam 4 spēlēs iemeta tikai 6 ripas, kuras gandrīz spēja gūt vidēji vienās spēlē pret jebkuru citu pretinieku. Karalis tika gāzts no troņa. Lai dzīvo jaunais karalis!

1. kārtas rezultāti un visas vietas